Prokurora nespēja izteikties laikā

Saistīts ar

Ekonomisko lietu tiesas 2023. gada 20. decembra spriedumā advokāta Armanda Rasas aizstāvētais Klients tika atzīts par nevainīgu un attaisnots apsūdzībās pēc Krimināllikuma 177. panta pirmās daļas par to, ka viņš ar viltu ieguva svešu mantu, kā arī pēc Krimināllikuma 195. panta pirmās daļas, ka viņš legalizējis noziedzīgi iegūtus finanšu līdzekļus.

Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 27. maija lēmums, kas pilnībā atcēla Ekonomisko lietu tiesas 2023. gada 20. decembra spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, bija pamats kasācijas sūdzības iesniegšanai. Klienta aizstāvis, zvērināts advokāts Armands Rasa, lūdza atcelt minēto lēmumu un izbeigt kriminālprocesu, norādot, ka Ekonomisko lietu tiesa pamatoti atzinusi, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums.

Kasācijas sūdzība tika pamatota ar vairākiem argumentiem, tostarp, ka apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 17. un 18. panta pārkāpumus, kā arī nepareizi piemērojusi Kriminālprocesa likuma 566. pantu. Apelācijas instances tiesa pieņēmusi kļūdainu lēmumu, kas balstīts uz nepilnīgu tiesas sēžu protokolu un audioprotokolu izvērtējumu, un pārkāpusi arī tiesas neitralitātes principu, kas ir noteikts Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā. Klienta aizstāvis Armands Rasa uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pamatoti atzinusi, ka viņa aizstāvamais nav veicis noziedzīgu nodarījumu, un apelācijas instances tiesai nebija pamata atcelt šo spriedumu.

Senātam bija jāizvērtē, vai pirmās instances tiesas lēmums pārtraukt prokurora runu, ņemot vērā tiesas iepriekš noteikto runas laiku pēc paša prokurora ierosinājuma, ir uzskatāms par būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu un vai apelācijas instances tiesa, atceļot šo lēmumu un nododot lietu atkārtotai izskatīšanai, ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma prasības. Apelācijas instances tiesa lēma, ka pirmās instances tiesa ir pārkāpusi prokurora tiesības uz taisnīgu tiesu, procesuālo līdzvērtību un citus likuma punktus, kas līdz ar to esot novedis pie nelikumīga lēmuma.

Senāts, izvērtējot apelācijas instances tiesas argumentus, secināja, ka apelācijas instances tiesa nebija ņēmusi vērā lietas faktiskos apstākļus un kļūdaini piemērojusi judikatūru, jo šajā lietā ir citi juridiskie apstākļi, proti, nosauktajā lēmumā tika analizēts jautājums par aizstāvja tiesas debašu runas ierobežošanu apstākļos, kad netika uzklausīti un izvērtēti procesā iesaistīto personu viedokļi par debašu runas ilgumu. Turklāt apelācijas instances tiesa nesniedza atbilstošu pamatojumu, kāpēc prokurora runas ierobežošana būtu bijusi būtisks procesuālo tiesību pārkāpums šajā konkrētajā gadījumā.

Senāts uzsvēra, ka pirmās instances tiesa bija nodrošinājusi līdzvērtīgas iespējas visiem lietas dalībniekiem, saprātīgi nosakot debašu runas ilgumu. Prokurors izteicās sākotnēji noteiktās 1,5 stundas laikā, ar tiesas atļauju vēl papildus 20 minūtes. Pēc tam prokurora runa tika pārtraukta, atsaucoties uz viņa nespēju koncentrēti izklāstīt argumentus. Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesas minētā piebilde par tiesībām ierobežot runas laiku būtu jāuztver kā tiesas darba organizācijas pasākums, lai nodrošinātu procesuālo ekonomiju, nevis kā pamats secinājumam par prokurora tiesību pārkāpumu.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas secinājumi par procesuālo tiesību pārkāpumiem, tostarp tiesību uz taisnīgu tiesu un procesuālās līdzvērtības principa pārkāpumiem, ir kļūdaini un nepamatoti.

Senāts konstatēja, ka apelācijas tiesa nepietiekami pamatoja savu secinājumu par pārkāpumu esamību un nepareizi piemēroja Kriminālprocesa likuma normas. Tiesa norādīja, ka pirmās instances spriedums būtu jābalsta uz pierādījumiem, kas pārbaudīti tiesas sēdē, nevis tikai uz argumentiem, kas izteikti tiesas debatēs. Tā kā apelācijas instances tiesa nav izskatījusi lietu pēc būtības, Senāts nolēma atcelt tās lēmumu un nosūtīt lietu atkārtotai izskatīšanai.