Amatpersona nav vainojama
bezdarbībā bez likuma
24 janvāris, 2025
Saistīts ar
2025.gada 16.janvārī Vidzemes apgabaltiesa, izskatot apelācijas kārtībā krimināllietu pēc Krimināllikuma 319.panta trešās daļas par valsts amatpersonas bezdarbību, kas izraisījusi smagas sekas – personas nāvi un smagus miesas bojājumus, pilnībā atcēla Vidzemes rajona tiesas notiesājošo spriedumu šajā lietā, tādējādi vēlreiz apliecinot fundamentālo krimināltiesību pamatprincipu "Nullum crimen, nulla poena sine lege’’ jeb Nav pieļaujama personas sodīšana bez likuma.
Lai arī pilnais spriedums vēl top, tomēr konkrētais lietas iznākums vēlreiz apliecina jau iepriekš tiesu praksē nostiprināto – proti, valsts amatpersonas bezdarbība izpaužas darbību neizdarīšanā, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, [1]un nekā citādi. Ja likumā un amata aprakstā valsts amatpersonai nav paredzēta konkrēta kompetence – tad to nevar vainot bezdarbībā par kaut ko neparedzētu, kaut arī pirmsšķietami varētu rasties iespaids par konkrētās kompetences attiecināmību uz šo amatpersonu.
Tāpat šī lieta apliecināja, ka nav nozīmes apstāklim, ka amatpersona zināja par konkrēto neatbilstību, kas noveda pie smagām sekām. Juridiski nozīmīgais apstāklis ir konkrētās amatpersonas ar likumu un amata aprakstu noteiktā kompetence nevis amatpersonas pašas iespējams maldīgi paplašinātais pieņēmums par tās kompetences tvērumu.
Visbeidzot, arī šajā lietā kā jebkurā citā krimināllietā ir jāievēro Kriminālprocesa likuma prasības attiecībā uz apsūdzības konkrētību, it īpaši, inkriminējot Krimināllikuma 319.pantā paredzēto valsts amatpersonas bezdarbību, kur liela nozīme ir precīzā personas subjektīvās puses jeb attieksmes pret noziedzīgās nodarījuma objektīvo pusi norādē, lai nepārkāptu personas tiesības uz aizstāvību – t.i. tiesības zināt kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, – kas šajā gadījumā aizstāvības ieskatā netika izpildīts.
WIDEN partneris, zvērināts advokāts Armands Rasa konkrētajā lietā iestājās vien neilgi pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, uzreiz aktīvi iesaistot vairākas kompetentās institūcijas atzinumu sniegšanā, ko tūlīt arī iesniedza apelācijas instances tiesā, kas kalpoja par izšķirošo apliecinājumu konkrētās apsūdzētās amatpersonas attaisnošanā un pamatoja, kāpēc konkrētajai amatpersonai nav attiecīgās kompetences. Ironiski, ka tieši ar šo pašu institūciju iepriekš pirmstiesas procesā sniegtajiem atzinumiem uz izmeklēšanas jautājumiem, valsts apsūdzības uzturētājs mēģināja pamatot savu apsūdzību.
Nobeigumā jānorāda, ka konkrētais nolēmums pagaidām vēl nav galīgs, jo valsts apsūdzības uzturētājs patur tiesības to pārsūdzēt kasācijas kārtībā Senātam.
Tādējādi ikviena persona uzskatāma par nevainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta ar galīgo nolēmumu krimināllietā.
[1] TIESU PRAKSE KRIMINĀLLIETĀS PĒC KRIMINĀLLIKUMA 317. PANTA OTRĀS DAĻAS, 318. PANTA OTRĀS DAĻAS UN319. PANTA OTRĀS DAĻAS Pieejama:
English 
Estonian 
Latvian 
Lithuanian 
Russian