WIDEN Latvia lietā Augstākā tiesa nostiprina judikatūru ārvalstu šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanas un izpildes jautājumos

25 februāris, 2026

WIDEN vadošā partnera un zvērināta advokāta Jāņa Ešenvalda un zvērināta advokāta palīga Kārļa Ešenvalda darbs ir vainagojies panākumiem, pārstāvot klientu kā pieteicēju lietā par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu Latvijas Republikas teritorijā. Būtiski, ka attiecīgajā strīdā Senāts radījis judikatūru (lieta Nr. SKC 197/2026).

Latgales apgabaltiesa ar 2025. gada 24. oktobra lēmumu atstāja negrozītu pirmās instances lēmumu, apmierinot klienta pieteikumu par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu Latvijas teritorijā.

Ar šķīrējtiesneša spriedumu tika nospriests piedzīt naudas līdzekļus par labu pieteicējai. Atbildētāja šķīrējtiesas lēmumu labprātīgi nav pildījusi, norādot, ka nav devusi piekrišanu, ka strīdu izskata pieteicējas ieceltais vienīgais šķīrējtiesnesis, līdz ar to Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesā tika risināts strīds par ārvalsts nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu Latvijas teritorijā.

Atbildētāja lietā norādīja, ka nav iesniegts vienošanās par šķīrējtiesu oriģināls vai tās notariāli apliecināts atvasinājums. WIDEN advokāti, oponējot atbildētājas paskaidrojumos paustajam, argumentēja, ka nav iespējams iesniegt oriģinālus papīra formātā, jo vienošanās noslēgta, apmainoties ar elektroniskā pasta sūtījumiem. Turklāt šāda vienošanās noslēgšanas kārtība uzskatāma par atbilstošu 1958.gada 10.jūnija Ņujorkas konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu II panta 2. punktam, kas nosaka, ka: “Termins "rakstveida nolīgums" ietver šķīrējtiesas piezīmi pušu parakstītajā līgumā vai šķīrējtiesas nolīgumā vai apmainoties vēstulēm vai telegrammām.”

Apgabaltiesa motīvu daļā pievienojās gan pirmās instances tiesas paustajai argumentācijai, gan arī WIDEN advokātu viedoklim par vienošanās par šķīrējtiesu oriģināla iesniegšanu. Apgabaltiesa norāda, ka līgumi papīra formā neeksistē, ja tie tiek noslēgti, pusēm apmainoties e pasta sūtījumos ar ieskenētiem un parakstītiem PDF un JPG formātā sagatavotiem līgumiem. Taču tie veido rakstveida līgumu, kurā ietverta šķīrējtiesas klauzula, pamatojoties uz Ņujorkas konvencijas II panta 2. punkta un Eiropas konvencijas 1. panta 2. punkta “a” apakšpunktā paredzētajām rakstveida formas prasībām. Šāda līgumslēgšanas prakse starp pusēm ir bijusi pieņemama un pastāvējusi arī iepriekš.

Atbildētāja lietā centusies uzturēt pretrunīgas pozīcijas, no vienas puses apgalvojot, ka vienošanās par šķīrējtiesu vispār nav noslēgta, no otras puses apgalvojot, ka šķīrējtiesnesis iecelts pretēji kārtībai, kas noteikta ar vienošanos par šķīrējtiesu. WIDEN advokāti vērsa tiesas uzmanību uz faktu, ka atbildētāja ir aktīvi iesaistījusies arī šķīrējtiesas procesā, cenšoties izraudzīties savu šķīrējtiesnesi un vairākos dokumentos atzinusi vienošanās par šķīrējtiesu noslēgšanu, līdz ar to kā nepamatoti noraidāmi argumenti, ka šķīrējtiesas līgums nav noslēgts.

Lai gan atbildētāja norādīja, ka šķīrējtiesas procesā nav piekritusi pieteicējas ieceltajam vienīgajam šķīrējtiesnesim, atbildētāja tā arī savu šķīrējtiesnesi nekad neiecēla. WIDEN advokāti vērsa uzmanību uz faktu, ka puses ir vienojušās tiesiskās attiecības, kas izriet no līgumiem, risināt atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesību normatīvajiem aktiem. Latgales apgabaltiesa norādījusi, ka kļūdains ir atbildētājas uzskats, ka Apvienotās Karalistes tiesību normās noteiktā šķīrējtiesnešu iecelšanas kārtība pieļaujama tikai gadījumos, ja nepastāv vienošanās par šķīrējtiesnešu iecelšanas kārtību, norādot, ka lai piemērotu šajās tiesību normās noteikto šķīrējtiesnešu kārtību, ir jāsecina, ka šķīrējtiesas vienošanās noteiktā kārtība “nav izpildīta”, nevis “nav izpildāma”. Tiesa paskaidrojusi, ka Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes Arbitrāža likuma 17. panta noteikumi ir pieņemti un tiek piemēroti, lai novērstu iespēju otrai pusei kavēt pašu šķīrējtiesas procesu.

Visbeidzot, ar Senāta rīcības sēdes 2026. gada 12. janvāra lēmumu lietā Nr. SKC 197/2026 nolemts lēmumu ierosināt kasācijas tiesvedību, jo Senāts konstatēja apgabaltiesas lēmumā kļūdainu apgalvojumu, ka par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu var pārsūdzēt Augstākajā tiesā ar blakus sūdzību, norādot, ka Civilprocesa likuma 641. panta pirmās daļas un 649. panta piektās daļas vārdiskās jēgas izpēte, veicot gramatisko iztulkošanu, ļauj secināt, ka jautājums, kas attiecas uz šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu, uzskatāms par galīgi izlemtu, ja lieta skatīta divās instancēs. Līdz ar to minētais apgabaltiesas lēmums ar kuru klienta pieteikums tika apmierināts stājās spēkā.

Augstākā tiesa jau iepriekš bija vairākkārtīgi norādījusi uz to, ka attiecīgās kategorijas lietās apgabaltiesas lēmumu nav iespējams pārsūdzēt. Proti, Civilprocesa likuma 641.panta pirmajā daļā ietvertā tiesību norma attiecināma tikai uz ārvalsts [valsts, nevis šķīrējtiesas] tiesas nolēmumu atzīšanas pieteikumiem un tikai tās kategorijas lietās apgabaltiesas lēmumu par blakus sūdzību var pārsūdzēt Augstākajā tiesā, iesniedzot blakus sūdzību. Minēto tiesību normu iztulkojumu Senāts (paplašinātā sastāvā) jau agrāk sniedzis 2012.gada 1.februāra lēmumā lietā Nr. SKC-953/2012 (C32262711), norādot, ka jautājums, kas attiecas uz ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu, uzskatāms par galīgi izlemtu, ja lieta izskatīta divās tiesu instancēs. Minēto atziņu Senāts izmantojis arī 2019.gada 12.aprīļa rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKC-859/2019. Tomēr šobrīd konkrētā atziņa izteikta jau judikatūras statusā, ko ikvienai tiesai ir pienākums piemērot.